“Netieku galā, man nav ne spēka, ne nervu, gribu atteikties no astoņgadīgā dēla...”

Ilustratīvs foto.
Foto: pexels.com

Rīdziniece savā vēstulē pastāstīja, ka bērns viņu neklausa, slikti mācās, ar prieku dara pāri dzīvniekiem: “Es netieku galā, man vairs nav ne spēku, ne nervu, varbūt drīkstu bērnu atstāt baby box?” Situāciju komentē speciālists.

Sociālo tīklu grupā “Mūsu mammas” ir publicēta anonīma kādas rīdzinieces vēstule, kas lūdz padomu neikdienišķā jautājumā: viņa grib atbrīvoties no... sava astoņgadīgā dēla.

“Vai var atteikties no bērna, lai pēc tam nejustu sabiedrības nosodījumu? Es netieku galā, man vairs nav ne spēku, ne nervu,” raksta sieviete. “Es, protams, esmu slikta māte. Mans astoņgadīgais dēls slikti mācās, ar grūtībām lasa pa zilbēm, ar grūtībām skaita uz kociņiem, nezina valodas, pat zīmēšanas stundā paveica tikai 20% no citu bērnu padarītā. Viņam ir neglīts rokraksts – nevis tāpēc, ka nevarētu glīti rakstīt, bet tāpēc, ka to negrib. Dažkārt domāju, ka mans bērns ir sociopāts, jo viņam nav vainas sajūtas, ja ir izdarījis ko sliktu. Viņam patīk pievilināt dzīvniekus, rādot viņiem ēdienu, un pēc tam spārdīt ar kājām. Viņam patīk jaunas rotaļlietas, pistoles, automāti. Ja veikalā dālam nenopērku ko jaunu, sākas čīkstēšana. Viņam patīk no rotaļu ieročiem šaut uz dzīvniekiem un putniem. Es negribu viņu vest uz skolu, man ir kauns iet pie skolotājas, jo viņš ir vājākais skolēns klasē un man nav ideju, kā to labot. Visus mājasdarbus es viņa burtnīcā ierakstu ar zīmuli, viņš pēc tam pārvelk pāri ar pildspalvu. Tas ir vienīgais veids, lai vismaz kaut kas tiktu izdarīts.

Apzinos, ka bērnu-invalīdu ģimenēm ir daudz grūtāk nekā man, tomēr vecāki no viņiem neatsakās. Tomēr – cik lielu bērnu var ielikt baby box? Vai manējais tādā ietilptu? Mūsu adresi viņš nezina, varbūt nespēs atrast ceļu uz mājām.”

Iemesls uztraukumam

Mūsu sarunas biedre ir nevalstiskās organizācijas Centrs "Dardedzе" klīniskā psiholoģe Līga Rēdliha. Viņa nekavējoties teica, ka vēstules autorei ir nepieciešama steidzama palīdzība, neatkarīgi no tā, vai bērnam ir kādas problēmas vai nē.

– Daži vecāki uzskata, ka netiek galā ar bērna audzināšanu, ka dēlam vai meitai ir nopietnas psihes problēmas. Iespējams, viņu priekštats par bērnu un savām spējām atbilst patiesībai. Tomēr ir iespējams arī cits variants: ar bērnu viss ir kārtībā un vecāki kļūdās. Mūsdienās internetā varam vērot citu cilvēku dzīves, taču aizmirstam, ka tās ir retušētas. Sociālajos tīklos bieži redzam smaidošu vecāku un bērnu fotogrāfijas. Rezultātā dažas mammas un tēti sāk domāt, ka bērniem vienmēr jābūt paklausīgiem, laipniem un mierīgiem – gluži kā kaimiņu ģimenes fotogrāfijā. Un, ja viņu bērns tāds nav, māmiņa sāk domāt, ka bērns nav normāls, ka viņam ir nelabojamas problēmas. Vai arī pretēji – vecākiem rodas aizdomas, ka problēmas ir viņiem pašiem.

Manuprāt, ja vecāki, kam ir paaugstinātas prasības pret bērnu, uzzinātu par citu vecāku problēmām, viņi savu situāciju neuztvertu tik traģiski. Tomēr mūsu sabiedrībā nav pieņemts publiski žēloties par savu bērnu, stāstīt par viņa neveiksmēm un slikto uzvedību.

Iespējams, ka vecākiem ir pamatots iemesls bažīties par savu bērnu. Bet viņi slēpj galvu smiltīs, ignorējot bērnudārza audzinātāju vai skolotāju teikto. Taču par sliktiem vecākiem viņi sevi gan neuzskata...

Tā nav histērija, tas ir palīgā sauciens!

– Runājot par vēstules autori, visdrīzāk, sievietei ir reālas, nevis iedomātas problēmas ar bērnu, un tās ir sākušās jau sen. Viņas vēstule nav bezjēdzīga histērija, tas ir apzināts palīgā sauciens, – skaidro mūsu sarunas biedre. – Ikviena māte vai tēvs brīžiem dusmojas uz savu bērnu un grib viņu aizsūtīt kaut kur projām, piemēram, pie vecmāmiņas. Tāda reakcija ir normāla, savukārt vēlēšanos uz visiem laikiem atbrīvoties no bērna par normu nosaukt nevar.

– Kā jums šķiet: tas, ko māte stāsta par savu bērnu, var liecināt par viņa veselības problēmām? Piemēram, ka bērns ir autists?

– Neredzot bērnu, ir grūti teikt kaut ko konkrētu, un nekādā gadījumā nedrīkstam runāt par diagnozēm. Tomēr, spriežot pēc stāstītā, bērnam nav autisma vai citas psihiskas saslimšanas.

– Tad kas vainas: vienkārši slikts raksturs, nepietiekama audzināšana?

– Skandālu nenopirktas rotaļlietas dēļ var attiecināt uz audzināšanas trūkumiem. Bet vēstules autore norāda uz mācīšanās grūtībām, minot konkrētus faktus. Tie liecina par palēninātu bērna intelektuālo attīstību un nav saistīti ar audzināšanu un raksturu.

Paskaidrošu savu viedokli. Bērna attīstība notiek saskaņā ar noteiktām likumsakarībām. Vispirms viņš rāpo, tad sāk staigāt. Un, kad bērns to ir iemācījies, viņu vairs nekas nespēj apturēt. Tas pats attiecas uz mācībām. Noteiktā vecumā bērnam ir jāprot paveikt noteiktas lietas, viņam jābūt zināmām prasmēm. Ja tas tā nav, ir iepējami tikai divi iemesli: vai nu zēnam tas nav iemācīts (piemēram, viņš nav gājis bērnudārzā), vai arī viņa intelektuālā attīstība atpaliek no normas.

Salīdziniet savu bērnu!

– Vai mamma ir vainojama bērna palēninātajā intelektuālajā attīstībā?

– Ja bērnudārza audzinātājas vai skolas pedagogi vēstules autorei ir teikuši, ka bērnam ir intelektuālās attīstības problēmas, bet viņa tam nav pievērsusi uzmanību un nav centusies mainīt situāciju (piemēram, aizvest bērnu pie speciālistiem), tad māte ir vainīga. Savukārt, ja neviens viņai nav ieteicis bērnu parādīt logopēdam, neirologam, psihologam, psihiatram, tad sievietei nav, par ko sevi vainot. Diemžēl daži vecāki neieklausās padomos un nemeklē speciālista palīdzību, ja bērns, piemēram, slikti zīmē vai neizdara to, ko var viņa vienaudži. Viņi domā, ka tāda ir bērna personība, viņš ir slinks vai viņam nav kādu konkrētu spēju. Taču, ja bērns nedara to, ko spēj visi vienaudži, visticamāk, viņam ir palēnināta intelektuālā attīstība. Astoņgadīgam puisēnam nav normāli lasīt pa zilbēm un skaitīt uz kociņiem, un uzzīmēt tikai 20% no citu bērnu paveiktā!

– Vai vecākiem vajag salīdzināt sava un citu bērnu prasmes? Visur raksta, ka salīdzināšana ir kaitīga...

– Ir jāzina bērnu vecumposmu īpatnības un jāsaprot, kas atbilst normai. Ja jūsu trīsgadnieks pasaka tikai trīs vārdus, bet kaimiņu bērns jau pļāpā, tā ir viena lieta, un tā var būt. Savukārt, ja jūsu piecgadnieks joprojām pasaka tikai trīs vārdus, bet vienaudži jau sacer īsas pasaciņas – tas jau ir kas cits. Piecu gadu vecumā vārdu krājums nedrīkst būt tik niecīgs! Tāpēc zināmos apstākļos mammai dēls vai meita ir jāsalīdzina ar vienaudžiem, lai savlaicīgi pamanītu problēmu un sāktu to risināt.

– Vēstules autore atzīstas, ka dēla vietā pilda uzdevumus, lai palīdzētu viņam mācībās. Vai šī “mamma vienmēr palīdzēs” taktika ir pareiza?

– Nē! Iespējams, tādēļ, ka bērns it kā izpilda mājasdarbu, skolotāji nesaskata viņa problēmu un nedomā, kā to atrisināt. Tomēr tā ir tikai pusbēda. Ja mamma pilda mājasdarbus bērna vietā, viņš neizjūt lepnumu par sevi, netic, ka spēj kaut ko paveikt. Rodas jaunas problēmas, jo krītas bērna pašapziņa.

Kur pārbaudīt bērnu?

– Kas var pārbaudīt bērna intelektuālo spēju līmeni un iespējamo palēnināto attīstību?

– Bērnudārza audzinātājas pirmās pamana, ka bērnam neveicas mācībās. Ja nekas nemainās, par to vecākiem pasaka arī skolas pedagogi. Nepieciešamības gadījumā tiek sasaukta īpaša komisija, kuras sastāvā ir logopēds, psihologs, neirologs, psihiatrs. Šie speciālisti izvērtē bērna attīstību atbilstoši viņa vecumam un izlemj, vai viņu vajag pārcelt uz specializētu skolu.

Mammai jāatceras – ja nav iespējas sasaukt komisiju, bērns ir jāparāda psihologam, tāds ir ikvienā skolā. Ja būs nepieciešams, psihologs pastāstīs, kādas vēl pārbaudes bērnam ir vajadzīgas.

Skolas psihologs var arī sniegt padomu, ko darīt, lai bērnam būtu vieglāk mācīties. Piemēram, ja bērns var izpildīt uzdevumu, bet ilgākā laika posmā, psihologs parūpēsies, lai skolotājs bērnam atvēlētu papildu laiku uzdevuma izpildei. Savukārt, ja bērnam ir labs intelekts, bet slikta atmiņa, viņam var izsniegt īpašas tabulas ar informāciju un ļaut tās izmantot stundās. Iespējams, tas palīdzēs bērnam labāk mācīties.

Ja skolas psihologs kāda iemesla dēļ nav pieejams, varat vērsties pie sava ģimenes ārsta. Viņš zina, kuri speciālisti var pārbaudīt bērna intelektuālo attīstību.

Sociālais dienests jums palīdzēs!

– Ja runājam ne tikai par sliktām bērna sekmēm, bet arī par citām problēmām, vecāki var lūgt palīdzību savas dzīvesvietas sociālajā dienestā, – saka mūsu sarunas biedre.

– Šajā gadījumā ienākumu līmenis nav svarīgs, palīdzību sniedz visiem, ne tikai maznodrošinātajiem. Sociālā darbinieka pienākums ir izsniegt vecākam norīkojumu pie psihologa, lai viņš novērtētu bērnu un noskaidrotu, kas ar viņu notiek, kādas viņam ir problēmas. Vienlaikus arī tiek iedots to iestāžu saraksts, kurās bērnam un mammai veiks bezmaksas testēšanu un sniegs palīdzību. Arī mūsu centrā strādā klīniskie psihologi, kas spēj diagnosticēt bērna intelektuālo attīstību.

– Ja ar bērnu sāks nodarboties speciālisti, vai pastāv iespēja, ka viņš drīzumā sasniegs vienaudžu līmeni gan mācībās, gan sociālajās prasmēs?

– Ja viņam palīdzēt tikai speciālists, bet vecāki un skolotāji novērsīsies no problēmas risināšanas, nekas nemainīsies. Turklāt, lai atbildētu uz jūsu jautājumu, ir jāzina palēninātās intelektuālās attīstības iemesli.

– Vai vēstules autorei pašai ir vajadzīga palīdzība? Vai arī viņai kļūs labāk tad, kad mainīsies dēla situācija?

– Protams, viņai vajag meklēt palīdzību. Ikvienas pašvaldības sociālā dienesta pienākums ir organizēt palīdzību ne tikai bērnam, bet arī viņa vecākam – tā var būt psihologa vai psihoterapeita konsultācija. Rīga, piemēram, saviem iedzīvotājiem apmaksā 10 psihologa konsultācijas, bet īpašos gadījumos – līdz 20 konsultācijām.

Par sociopātiem piedzimst vai kļūst?

– Vēstulē sieviete pastāstīja, ka viņas dēls cietsirdīgi izturas pret dzīvniekiem. Par ko tas var liecināt?

– Šādai uzvedībai var būt vairāki iemesli, bērnu neredzot, ir grūti teikt, kurš no tiem ir patiesais. Iespējams, zēnam ir problēmas ar vienaudžiem, tie viņu nepieņem, varbūt viņš sit bērnus vai tie sit viņu. Agresijas iemesls var būt arī tas, ka bērna attīstība neatbilst viņa vecumam, bērns neprot izpaust savas vajadzības un tāpēc ir cietsirdīgs pret dzīvniekiem.

– Vēstules autore uzskata, ka viņas dēls ir sociopāts. Par sociopātiem piedzimst vai kļūst?

– Daži pētījumi liecina, ka šī diagnoze ir saistīta ar galvas smadzeņu darbības traucējumiem, citi to noliedz. T. i., daži dati rāda, ka par sociopātiem piedzimst, citi – ka par tādiem kļūst. Lai nu kā, bērniem līdz 18 gadiem šādu diagnozi neviens nenosaka, jo līdz 18 gadiem personība tikai veidojas.

Gadās, ka bērnam sociopāta iezīmes rodas nepareizas audzināšanas dēļ. Piemēram, viņam nav vainas sajūtas, jo viņam savulaik netika ieaudzināta empātija, bērns nesaprot citu cilvēku jūtas un sāpes. Līdz zināmam vecumam tā ir norma, bet līdz pieciem gadiem bērnam jāiemācās saprast citu cilvēku jūtas.

Kur atdot bērnu

– Vai vecāki, kuru spēki ir pilnībā izsīkuši, var bērnu uz laiku ievietot krīzes centrā un atpūsties no viņa?

– Šo jautājumu izlemj bāriņtiesa un sociālais darbinieks, ja secina, ka dzīve kopā ar vecākiem bērnam var kaitēt. Tomēr bērnam vislabāk ir dzīvot kopā ar gādīgiem vecākiem.

Ārkārtas gadījumā, ja māte jūt, ka viņai nav spēka audzināt bērnu, dzīvesvietas sociālais dienests var nosūtīt bērnu uz krīzes centru. Tur viņš var uzturēties līdz 30 dienām, ar viņu strādās psihologi. Ja psihologa palīdzība vajadzīga arī mātei, arī viņa šajā krīzes centrā var uzturēties 30 dienas. Vēstulē bija jautājums: “Kā atteikties no bērna, lai nejustu sabiedrības nosodījumu?” Teikšu, ka tas nav iespējams.

– Vai es pareizi saprotu, ka pašvaldība un valsts bērniem nenodrošina regulāru psihologa palīdzību?

– Tieši tā. Tomēr, izņemot psihologa palīdzību, ar sociālā dienesta norīkojumu ir pieejami arī asistenta pakalpojumi. Ja mamma netiek galā ar bērnu audzināšanu, pie viņas uz mājām uz dažām stundām nāks ģimenes asistents. Viņa uzdevums ir vērot, kas notiek ģimenē, saprast konfliktu cēloņus un ieteikt iespējamos krīzes situāciju risinājumus. Tiesa, ģimenes asistenti strādā tikai lielākajās pašvaldībās, vismaz Rīgā viņi noteikti ir!

Savukārt arī valsts palīdz bērniem, tomēr nevis visiem, bet tiem, kas cietuši no vardarbības (ģimenē, uz ielas utt.). Valsts apmaksā 10 psihologa konsultācijas, nosūtījumu uz tām izsniedz sociālais dienests.