Psihoterapeits Rezņiks-Martovs: “Mūsu cilvēki dzīvo bailēs no nākotnes, baiļu dēl rodas slimības”

Ilustratīvs foto.
Foto: unsplash.com

Saskaņā ar statistiku, trešdaļa Latvijas iedzīvotāju baidās no nākotnes un dzīvo trauksmes stāvoklī. Kāpēc cilvēku pēkšņi sāk mocīt bailes, ko darīt, lai no tām atbrīvotos un vai ar domu spēku varam piesaukt lielas nelaimes? Atbild psihoterapeits Ariels Rezņiks-Martovs.

Bailes dzīvo mūsos

– Ariel, kas notiek ar cilvēkiem? Mēs pēkšņi kļūstam neirotiski, vai tomēr mums ir pamatots iemesls no kaut kā baidīties?

– Jā, satraucošas informācijas plūsma patiesi kļūst varenāka, tomēr pasaule nav kļuvusi bīstamāka. Iemesli baidīties ir bijuši vienmēr, nedomāju, ka tagad to ir vairāk nekā iepriekš. Svarīgi, kāda ir cilvēku attieksme. Ir trauksmaināki cilvēki, un ir tādi, kas domā: “Kas būs, tas būs.” Tie pirmie parasti ir aizdomu pilni, klausās visas ziņas, cenšas kontrolēt visu pasauli: savus tuviniekus, laulātos, bērnus, kolēģus utt. Viņiem šķiet: ja visu zinās (kur šobrīd atrodas katrs no tuviniekiem, kurp dosies viņu bērns un ko ikviens no viņiem dara), nekas slikts nenotiks. Tātad, ja jūsu tuvumā ir cilvēks, kas pagaidām neizrāda bailes, bet visus kontrolē, ziniet – šāds stāvoklis pāraug panikas lēkmēs, veģetatīvajā distonijā un fobijās.

Filtrējiet ziņas!

– Ko darīt: neklausīties radio, neslēgt televizoru, nelasīt ziņas?

– Teikšu tā: ja cilvēks dzīvo tur, kur nav pieejami visi šie sakaru līdzekļi, viņa trauksmes līmenis būs zemāks. Viņš gluži vienkārši neuzzinās par nokritušu lidmašīnu, terora aktu, aizvien plašāku onkoloģisko slimību izplatību... Viņam nebūs, no kā baidīties.

– Tomēr reālajā dzīvē mūsu draugi vai paziņas var iekļūt avārijā, saslimt utt.

– Protams, pat ja mājās nav televizora, tā nav panaceja. Ja cilvēks iekšēji ir trauksmains, visās ziņās uztvers tieši negatīvos jaunumus. Savukārt, ja šīs trauksmes nav, atmiņa saglabās gan negatīvās, gan neitrālās, gan pozitīvās ziņas, un vakarā pirms gulētiešanas cilvēks domās par dažādām lietām, nevis vienu milzu nelaimi. Starp citu, ir cilvēki, kas nebaidās saslimt vai iekļūt avārijā. Viņi baidās par ko citu, piemēram, ka ASV prezidents ļaus Krievijai saplosīt Latviju! Jums šķiet smieklīgi, bet ir cilvēki, kas naktīs neguļ tieši šāda iemesla dēļ. Viņi baidās tāpat, kā cilvēks, kas uztraucas par atlaišanu no darba.

Svarīga ir nevis iespēja, ka baiļu iemesls var īstenoties dzīvē. Būtisks ir cilvēka iekšējais satraukums, un šādu neirotiķu vienmēr ir bijis daudz, pat ļoti mierīgos laikos.

– Ko darīt?

– Atslēgt sevi no liekas informācijas avotiem. Un saprast, ko mēs varam un ko nevaram ietekmēt. Pēc tam – kuru faktori patiesi var jūs ietekmēt. Vai Donalds Tramps spēj mainīt tieši jūsu dzīvi? Kas notiks ar jums, ja Baltijas valstis nonāks Krievijas varā, utt.

– Tramps, iespējams, arī nevar ietekmēt konkrēta cilvēka dzīvi, no viņa parasti arī nebaidās. Baidās no slimībām, avārijām un darba zaudēšanas. Tas var notikt ar ikvienu, un šāda iespēja ir visai liela.

– Teikšu atklāti, par bailēm ciest autoavārijā savā praksē ne reizi neesmu dzirdējis. Toties regulāri strādāju ar bailēm no aviokatastrofām. Cilvēki daudz biežāk baidās lidot, nevis braukt ar auto. Vai zināt, kāpēc? Lidmašīnā no tevis nekas nav atkarīgs! Kad cilvēks sēžas pie stūres, viņš domā, ka brauks uzmanīgi, ka ir labs šoferis un spēs izvairīties no avārijas, t. i., viņš cer, ka spēs kontrolēt notikumu gaitu. Savukārt lidmašīnā tas nav iespējams, un šī sajūta rada bailes. Un, lai gan daudzi baidās lidot, tomēr ne visiem ir aerofobija. Atkārtošu – viss ir atkarīgs no cilvēka trauksmes līmeņa. Un cilvēks baidīsies lidot neatkarīgi no tā, vai iepriekšējā gadā būs notikusi viena katastrofa vai piecdesmit. Pēc pieredzes teikšu: kad cilvēks pārvar savu vispārējo trauksmainību, viņš beidz baidīties. Viņš nekļūst par drošsirdi, bet dzīvi un notikumus vērtē adekvāti.

Trauksme: ģenētiska un iegūta

– Kas vairāk uzraucas – sievietes vai vīrieši?

– Sievietes, jo ir emocionālākas. Tomēr kopumā trauksmainība nav atkarīga no dzimuma.

– Kur tā rodas? Kas to ietekmē?

– Kādam tā ir ģenētiski mantota, tomēr pārsvarā trauksmainības veidošanos ietekmē apstākļi, kuros ir audzis cilvēks. Jā, jā! Mēs visi nākam no bērnības, un trauksmainība ir atkarīga no tā, kā savulaik ir juties bērns. Audzinot bērnus trauksmes atmosfērā, vecāki uz viņiem projicē savas bailes. Mēdz būt arī tā, ka cilvēks nesaprot, kā var dzīvot mīlestībā un bez bailēm. Jo bērnībā neko tādu nav pieredzējis!

– Vai trauksmainība ir atkarīga no vecumposma?

– Gadiem ar to nav nekāda sakara! Ir cilvēki, kas, tuvojoties vecumam, visur saredz iemeslu baidīties. Un ir tādi, kas kļūst viedāki, dzīvo, kā “liktenim labpatiks”. Tomēr esmu ievērojis – tie, kas spēka gados bija valdonīgi un kategoriski, vecumdienās izteiktāk jūt savu bezspēcību, viņiem kļūst bail dzīvot. Viņi nespēj samierināties, ka vairs nespēj ietekmēt pasauli.

– Baiļu iemesli tagad ir skaidri. Un kā no tām atbrīvoties?

– Lai atbrīvotos no pārliekas trauksmes sajūtas, ir jāsaprot, kas notiek un kāpēc. Parasti to dara, izmantojot speciālista palīdzību. Psihoterapeits palīdzēs izprast sevi un atbrīvoties no bailēm, panikas lēkmēm, depresijas, atkarībām utt.

Protams, dažkārt cilvēkam var ieteikt iedzert trankvilizatoru, pirms kāpt lidmašīnā. Tomēr tas neatrisinās problēmu. Ir svarīgi izprast trauksmes cēloni un līmeni, pēc tam vai nu meklējot speciālista palīdzību, vai dzerot antidepresantus, kas ķīmiskā līmenī mainīs dzīves uztveri.

– Kāpēc antidepresantus, ja nav sūdzību par depresiju?

– Antidepresanti ārstē ne tikai depresiju, bet arī pārmērīgu trauksmi. Tomēr es iesaku iziet psihoterapijas kursu, jo zāles nevar dzert mūžīgi. Palīdzēs arī elpošanas tehnikas, meditācija, joga.

Jūtām nevar pavēlēt!

– Vai varat cilvēkam teikt, lai nedomā par to, kas rada bailes?

– Šāds padoms ir pilnīgi bezjēdzīgs. Jūtas nepakļaujas prāta pavēlēm.

– Pastāv viedoklis, ka baidās tikai tas, kam ir ko zaudēt. Piemēram, cilvēks, kas beidzot ir atradis labu darbu, baidās to zaudēt, un šīs bailes ir spēcīgākas, nekā strādājot iepriekšējā amatā.

– Es jums nepiekrītu, jo visiem vienmēr ir, ko zaudēt. Jāatceras, ka trauksmaini cilvēki parasti ir ļoti atbildīgi. Karjeras izaugsme viņiem nedodas viegli, un augstāks amats parasti nozīmē arī lielāku atbildību. Bet atslābināties šie cilvēki neprot. Un uzkrāj trauksmi, līdz vairs nespēj visu izdarīt pareizi un laikā, nespēj visu kontrolēt. Un tad hiperatbildīgajam cilvēkam sākas panikas lēkmes, veģetatīvā distoniju un citas problēmas.

Baidāmies no tā, kas interesē!

– Dažkārt nav grūti saprast, kas izraisa bailes. Kāds mans paziņa gandrīz visu mūžu nodzīvoja dzīvoklī un ilgi būvēja māju. Pēc celtniecības darbu pabeigšanas viņu pēkšņi pārņēma bailes no ugunsgrēka. Viņš apgalvo, ka negrib par to domāt, tomēr, kā par spīti, nemitīgi dzird stāstus par ugunsnelaimēm. Vai tas nozīmē, ka dzīves apstākļi viņam liek nervozēt?

– No milzīgās informācijas plūsmas mēs paņemam to, kas mūs interesē. Ja gribēsiet pirkt sarkanu BMW, jūsu apziņa uztvers informāciju tieši par šādām mašīnām.

– Vai eksistē bailes, ko var uzskatīt par normālām?

– Ikvienam cilvēkam ir bāzes trauksme, tomēr ne katram tā pārsniedz saprāta robežas. Piemēram, daudzi baidās saslimt ar vēzi, un tas ir normāli. Tomēr ne jau katrs, ieraudzījis nelielu izsitumu uz ādas, steigsies nodot analīzes.

– Kā vēl var saprast, kad tevi pārņem normālas bailes, bet kad tās kļūst par nevēlamu rakstura iezīmi?

– Nevajag runāt par normu, jārunā par pašsajūtu. Ja pastāvīgi jūtaties sasprindzis, uztraucaties, ja bailēs no aviokatastrofas neļaujat bērnam kāpt lidmašīnā, nedodaties tālā ceļā ar mašīnu – varam runāt par pārmērīgām bailēm. Un gluži citādi ir, ja negribat kāpt mašīnā, ko jau sen vajadzēja aizvest uz servisu, vai nebraucat pa īpaši bīstamu ceļu. Tad tā ir normāla vēlme izvairīties no iespējamas avārijas.

Vizualizācija ir bērnišķīga rotaļa!

– Vai cilvēkiem, kas jūt bailes, var ieteikt rīkoties racionāli? Piemēram, uzturēt mašīnu ideālā tehniskā stāvoklī, veselības pārbaudes veikt trīs reizes gadā, ceļot nevis lidmašīnā, bet vilcienā utt. Vai viņu bailes mazināsies?

– Nē! Ja cilvēkam principā ir pārmērīga trauksmes sajūta, nekādi racionāli ieteikumi viņam nepalīdzēs. Ja cilvēkam ir kancerofobija, cilvēks turpinās baidīties pat pēc apskates, kas pierādīs, ka viņš ir vesels. Viņš regulāri iedomāsies, ka viņam attīstās vēzis, kādas mokas viņu sagaida...

– Jūs teicāt: “iedomāsies”. Pašlaik ir moderni runāt par vizualizāciju, redz, nekādā gadījumā nedrīkst domāt par kaut ko sliktu, lai tas neīstenotos dzīvē,jo mūsu domas taču esot materiālas. Ko teiksiet?

– Šīs teorijas uzskatu par pilnīgām blēņām. Jau teicu – ja cilvēku ir pārņēmušas kādas domas, viņš tās nespēs izmest no galvas. Turklāt es it nemaz neticu vizualizācijai. Ja tā būtu patiesība, tad visi, kas baidās lidot, noteikti ietu bojā aviokatastrofās. Savukārt statistika liecina, ka katastrofās iet bojā vairāk cilvēku, nekā baidās no šādas nelaimes. Tie ir nieki, ka sliktās domas var īstenoties.

– Un labās? Vai vajadzētu iztēloties, kā sveiks un vesels izkāpjat no lidmašīnas?

– To var darīt, lai gan tas it nemaz nepalīdzēs cīņā pret uzmācīgām bailēm. Trauksme nav saistīta ne ar realitāti, ne bērnišķīgajām vizualizācijas spēlītēm.

Aci pret aci ar bailēm

– Daži speciālisti iesaka nebēgt no bailēm, bet līdz galam apdomāt to, kas liek uztraukties. Redz, ja satiksies aci pret aci ar savām bailēm, tās vairs nemocīs, cilvēkam kļūs vieglāk.

– Neticu, ka kādam kļūs vieglāk, ja iedomāsies, ka pēc aviokatastrofas guļ reanimācijā. Neticu arī iespējai atbrīvoties no kancerofobijas, iedomājoties, ka ārsts pavēsta: “Cienītais, jums ir vēzis!”

Ja cilvēks ir ticīgs, viņam ļoti palīdz ticība, ka viss ir Dieva rokās. Tātad nav jēgas uztraukties par nākotni. Tomēr, ja bailes pastāv un traucē dzīvot, vajag meklēt speciālista palīdzību. Neredzu citu veidu, kā atbrīvoties no mokošas baiļu sajūtas.