Vīrietis, kurš 21 gadu nakšņoja Londonas autobusos

Foto: Instagram.com/venetiamenzies/

Pēc britu varasiestāžu atteikšanās Sanijam piešķirt bēgļa statusu, vairāk nekā divdesmit gadu viņš nakšņoja autobusos. Kā tas ir – ik nakti šķērsot Londonu no vienas malas līdz otrai?

Sanijs (viņš lūdza neatklāt viņa īsto vārdu) pacietīgi gaida autobusu. Ziemas vējš pūš cauri viņa vecajai vējjakai, rokas un kājas ir nosalušas. Jau ir pāri pusnaktij, viņš ir piekusis, tomēr smaida, kad autobuss beidzot tuvojas pieturai. Vīrietis ļauj iekāpt citiem pasažieriem, ar galvas mājienu sveicina pazīstamu šoferi un samaksā par braucienu ar elektronisko "Oyster" karti, raksta BBC.

Sanijs priecājas, ka vietas pirmā stāva pēdējā rindā ir brīvas, un iekārtojas ērtāk pirms ilgā brauciena. Somu ar visām savām mantām tur klēpī, pamazām sasildoties, un piever acis. Vīrieti pārņem atmiņas par to, kā, stāvot uz ceļiem, Nigērijas cietuma kamerā lūdza Dievu pirms nāvessoda izpildes. Viņa noziegums bija cīņa par demokrātiju.

Negaidot kamerā ielauzās apsargs, un, nesakot ne vārda, pa garajiem cietuma gaiteņiem aizveda līdz mašīnai – izrādās, Sanija radi un paziņas viņu izpirka brīvībā, piekukuļojot daudzus cilvēkus – no cietuma apsargiem līdz lidmašīnas stjuartei.

Foto: EPA/Scanpix

Sanijs pamostas, kad autobusā iekāpj iedzērušu vīriešu kompānija un dodas uz otro stāvu. Pulkstenis ir divi vai trīs naktī, tieši šajā laikā parasti sākas problēmas. Pēc Sanija novērojumiem, šajās nakts stundās pasažierus var iedalīt trīs grupās. Ir cilvēki, kas Lielbritānijā ir ieradušies labākas dzīves meklējumos, – viņi dodas uzkopt biroju telpas pirms lec saule, pirms sākas parastais darba laiks. Vienlaikus ar viņiem autobusos kāpj briti, kas atgriežas no naktsklubiem, skaļi sarunājas un steidz apēst savu "fast food". Un, visbeidzot, bezpajumtnieki, kas autobusos cenšas izgulēties.

Sanijs īsti neatceras, kad pēdējo reizi ir bijis laimīgs. Iespējams, tolaik, kad viņa lūgums par politisko patvērumu vēl tika izskatīts. Toreiz viņš ticēja, ka viņam ir dota iespēja sākt jaunu dzīvi. Gribēja kļūt par dokumentālo filmu režisoru, pierakstījās kursos un savam projektam nolēma veidot filmu par Londonas bezpajumtnieku dzīvi – pat nenojaušot, ka reiz pats par tādu kļūs.

Sanijs cerēja uz laimīgu nākotni, tomēr varasiestādes atteicās viņam dot patvērumu. Un vīrietim bija tikai divas iespējas: atgriezties Nigērijā, kur nekavējoties tiktu izpildīts nāvessods, vai pazust Londonas ielās. Izvēle bija pašsaprotama. 21 gadu viņš nakšņoja autobusos, jo ātri vien saprata, ka tur ir siltāk un drošāk.

Dienā Sanijs strādāja kā brīvprātīgais dažādās baznīcās, tad gāja uz Vestminsteras bibliotēku – pārskatīt avīzes vai lasīt jau iesāktu grāmatu. Pēc tam devās uz kādu restorānu un vaicāja menedžerim, vai viņiem nav palikusi pāri kāda pārtika. Vīrietis stāsta, ka atteikumu dzirdējis ļoti reti. Un ne vēlāk kā pulksten deviņos vakarā Sanijs jau kāpa nakts autobusā. Pirmo "Oyster" mēnešbiļeti viņam nopirka kāda mācītāja – labsirdīga un dāsna sieviete. Viņa to turpināja darīt ik mēnesi, viņas prombūtnes laikā par Saniju parūpējās kāds no draudzes locekļiem.

Sanija "Oyster" karte.
Foto: Instagram.com/venetiamenzies/

Sanijam ir maz mantu, tās ietilpst nelielā somā. Tāpēc, viņam dienā staigājot pa pilsētu, cilvēki pret viņu izturas laipnāk, jo neuzskata par bezpajumtnieku. Arī autobusos, protams, pastāv nerakstīti likumi, kuru apzināšanai pagāja kāds laiks. Sanijs ir sapratis, ka transportlīdzekļu pirmais stāvs ir drošāks, tur pārsvarā apsēžas ģimenes vai veci cilvēki. Un šofera tuvumā konfliktu noteikti ir mazāk. Tomēr izgulēties transportlīdzeklī ir sarežģīti: autobuss kustas, grozās, no ielas spīd spoža neona izkārtņu gaisma, dūc motors, pasažieri mēdz skaļi klaigāt... Pāris stundas netraucēta miega Sanijam būtu īsta dāvana.

Saullēktā vai tad, kad bija izsalcis, Sanijs devās uz “McDonald’s”, kas atrodas Lesterskvērā. Viņš nekad neubagoja, tomēr labsirdīgie darbinieki viņu pabaroja, ļāva izmantot labierīcības. Dažkārt ar ēdienu uzcienāja arī citi apmeklētāji.

Reiz ap Ziemassvētkiem Sanijs mēģināja atpūsties baznīcu pārziņā esošajās naktsmītnēs, tomēr saprata, ka nevēlas gulēt saspiestībā uz grīdas, cigarešu dūmu, alkohola dvingas un nemazgātu ķermeņu smārdā.

Pa autobusa logiem Sanijs vēroja, kā mainās Londona. Laika gaitā uz ielām parādījās aizvien vairāk bezpajumtnieku. Savukārt pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no ES (Brexit) pieauga naidīgums pret iebraucējiem – aizvien biežāk vīrietis dzird frāzi: “Vācieties mājās!” Laika gaitā Sanijs ir sapratis, ka par iespējamiem konfliktiem var liecināt arī pusaudžu smīni, rasistu sejas izteiksmes, divu naidīgu bandu dalībnieku nejauša tikšanās vienā autobusā...

Pirms dažiem gadiem netālu no Lesterskvēra esošās franciskāņu baznīcas pārstāvji vērsās Iekšlietu ministrijā ar lūgumu piešķirt Sanijam uzturēšanās atļauju, jo to var saņemt cilvēki, kas Lielbritānijā ir nodzīvojuši vairāk nekā 20 gadu. Ierēdņu atbilde informēja: “Mums ir nepieciešami dokumenti, kas apliecina, ka viņš valstī dzīvoja pastāvīgi no 1995. gada. Tie var būt bankas konta izraksti, rēķini par elektrību, līgums par dzīvokļa īri...” Tomēr Sanijs šajos gados nebija saņēmis nevienu dokumentu, lai viņu nevarētu atrast migrācijas dienests. Kā gan viņš varētu pierādīt savu klātbūtni šajā valstī?

Sanijs lūdza labvēlīgāk noskaņotos autobusu vadītājus apstiprināt, ka ir redzējuši viņu visus šos gadus. Viens no šoferiem patiesi uzrakstīja vēstuli, ka Sanijs regulāri ir uzturējies viņa autobusā. Sanija dzīvošanu Londonā apstiprināja arī baznīcas, kurās viņš gadiem strādāja kā brīvprātīgais. Tika atrastas pat fotogrāfijas ar datumiem, kurās redzams, ka Sanijs palīdz labdarības tirdziņos.

Tagad Sanijs pats ir kļuvis par fotogrāfu. Viņš no somas izņem dāvanu – vienreizlietojamu fotoaparātu, ko viņam kāds uzdāvināja tieši šī projekta – stāsta par bezpajumtnieka dzīvi – īstenošanai. Vīrietis rūpīgi izvēlas rakursu, piespiež pogu.

Uzturēšanās atļauju Sanijs saņēma 2017. gadā, kad viņam bija jau 55 gadi. Vīrietis jūtas pateicīgs: tagad viņš var īrēt dzīvokli vai istabu, drīkst strādāt, viņam ir tiesības uz godīgu dzīvi. Sanijs jau ir atradis mājokli Londonas dienvidos, tomēr dažkārt joprojām nakšņo autobusos – tie tik ilgi bija viņa patvērums.

Kad Sanijs pieceļas, viņa ceļi nokrakšķ. Šo gadu laikā viņš ir novecojis, izskatās vecāks nekā ir patiesībā. Vīrietis pasaka paldies šoferim un uzmanīgi sper soli uz ietves. Ar smaidu sejā dodas uz māju, kurā īrē istabu.

Vēl par šo tēmu