“Mans dēls pazuda pirms 18 gadiem” - Jekaterina no Rēzeknes joprojām gaida...

Ilustratīvs foto.
Foto: unsplash.com

Kad dzirdam vēsti, ka Latvijā kāds ir aizgājis no mājām un nav atgriezies vai ir pazudis bez vēsts, dvēsele it kā sastingst. Un mēs klusībā lūdzamies, lai pazudušais atgrieztos un lai šāda nelaime nekad nepiemeklē mūsu tuviniekus.

Latvijā vēl aizvien pazūd cilvēki. Viņus nevar atrast ne pēc gada, ne pēc desmit vai divdesmit gadiem. Tuviniekiem atliek tikai minēt, kas ir noticis, un cerēt uz atkalredzēšanos.

Katru gadu Latvijā netiek atrasti 30-100 cilvēki.

Liktenīgais sapnis

Nesen “MK-Latvija” redakcijā pienāca vēstule. Jekaterina Gavriļuka no Rēzeknes meklē bez vēsts pazudušo dēlu. Viņš pazuda sen – 2001. gada 12. februārī, tomēr māte joprojām cer, ka dēls piezvanīs.

– Dēlu sauc Sergejs Gavriļuks. Kad pazuda, viņam bija tikai 24 gadi. Tātad drīz vien Sergejs svinēs 41 dzimšanas dienu. Jau 18 gadus es neko par viņu nezinu.

Pirms stāstīt par dēlu un viņa pazušanas apstākļiem, gribu teikt, ka ļoti ticu sapņiem. Un divus mēnešus pirms liktenīgajiem notikumiem redzēju sapni: mēs abi gājām pa nepazīstamu ceļu, kuram blakus auga neliels krūmiņš. Serjoža pēkšņi pagāja aiz šī krūma un – pazuda! Es viņu meklēju un pamodos, nosvīdusi no šausmām. Un tos divus mēnešus līdz viņa pazušanai es burtiski pratināju viņu, vai viss ir labi, vai kaut kas nav noticis. Pat metos uz ceļiem viņa priekšā, lūdzu būt atklātam pret mani. Serjoža toreiz piecēla mani un apgalvoja, ka viņam viss ir labi, vienkārši viņš esot nolēmis pastrādāt savā labā. Šis teikums mani satrauca vēl vairāk.

Sergejs dzīvoja kopā ar mani un, kā visi jaunieši, ārkārtīgi gribēja nopelnīt daudz naudas. Tomēr, jūs taču saprotat – bija divtūkstošo gadu sākums, bezdarbs. Mani tolaik atlaida no darba (strādāju gaļas kombinātā par veterinārārsti), ar naudu mums bija grūti. Savukārt dēls vairākus mēnešus nostrādāja tirdzniecības bāzē, bet viņu piekrāpa, par darbu nesamaksājot ne santīmu. Tāpēc arī nobijos, ka dēls ir izdomājis ko sliktu, lai sadabūtu naudu.

Nē, mēs, protams, neubagojām, tomēr iztikām tikai ar to, ko nopelnījām, pērkot preces Latvijā un pārdodot tās Vitebskā. Līdzekļu pietika tikai visnepieciešamākajam, bet jaunam puisim, neapšaubāmi, gribējās ko vairāk.

“Neesiet stingri pret bērniem!”

– Esmu bijusī komuniste, savulaik biju tautas kontroles priekšsēdētāja, man visu mūžu ir bijuši stingri morāles principi, – turpina Jekaterina. – Serjoža zināja, ka par melošanu būšu ļoti stingra. Pieļauju, ka par kaut kādiem saviem plāniem un darbiem viņš negribēja stāstīt, jo baidījās, ka viņu bāršu. Tāpēc arī klusēja. Savukārt man bija kāda nojauta, tāpēc arī redzēju to liktenīgo sapni.

Neilgi pirms pazušanas dēls palūdza, lai bankā atveru kontu – viņš varēs atdot 1000 dolāru, ko bija no manis aizņēmies. Redz, nauda viņam drīz parādīsies. Tomēr uz visiem jautājumiem atbildēja tikai, ka uzsāks savu biznesu, bet nepaskaidroja, kādu tieši.

Es toreiz atbildēju, ka naudu Sergejs saņēma mājās, tādēļ arī mājās lai to atdod. Līdz ar to bankas konts vairs netika apspriests. Tagad domāju, ka dēlam bija kāds plāns, par ko viņš negribēja stāstīt. Izmantojot iespēju, gribu teikt visām mātēm: neesiet stingras pret saviem bērniem, lai viņi spētu jums uzticēties.

Viņš neskatījās man acīs...

To dienu Jekaterina atceras ļoti skaidri. 12. februārī no rīta dēls aizgāja uz bibliotēku, pēcpusdienā devās uz treniņu. Kad Sergejs pēc treniņa atgriezās mājās, māte ievēroja, ka viņš nez kāpēc novērš skatienu. Tomēr uz jautājumu: “Kas noticis?” saņēma pierasto atbildi: “Nekas. Viss ir kārtībā!”

– Tikai pēc Serjožas pazušanas sapratu, kāpēc viņš visu dienu vairījās skatīties uz mani. Baidījās, ka no acīm nolasīšu, ka kaut kas nav kārtībā, ka sākšu izjautāt, bet viņš neizturēs un visu izstāstīs! – saka Jekaterina. – Tāpēc arī centās izturēties tā, lai es neko nenojaustu.

Puspiecos Sergejam kāds piezvanīja. Pēc sarunas jauneklis izgāja priekšnamā, sāka ģērbties. Uz mātes jautājumu, kas zvanīja, Sergejs atbildēja, ka tas bija Romāns, ka viņš piebrauks ar mašīnu un abi dosies uz kafejnīcu – padzers tēju, parunās. Mūsu sarunas biedre par to neuztraucās: viņa labi pazina Romānu – tas bija viņas dēla draugs, sportists, nedzēra un nesmēķēja. Vārdu sakot, labs puisis, kam var uzticēties.

Tomēr, kad Jekaterina paraudzījās pa logu, Romāna mašīnu pagalmā neredzēja. “Viņš tūlīt piebrauks!” noteica Serjoža un ātri noskrēja pa kāpnēm. Pēc pāris dienām kaimiņiene pastāstīja, ka ir redzējusi, kā Sergejs iesēdās kādā mašīnā. Tomēr precīzi aprakstīt transportlīdzekli viņa nevarēja.

– Kad dēls sēja zābaku auklas, viņam drebēja rokas! – atceras Jekaterina. – Es arī pamanīju, ka dēls uzvilka nevis iecienīto silto melno jaku, bet vējjaku. Tomēr es neuztraucos, jo viņš taču negrasījās staigāt pa ielām, bet ar draugu pasēdēt kafejnīcā, turklāt Romāns vienmēr Serjožu atveda līdz mājām.

Absolūti mierīga apsēdos un sāku skatīties televizoru. Uztraukties sāku tikai ap pulksten deviņiem vakarā, kad sapratu, ka Serjoža vēl aizvien nav atgriezies. Ilgi cīnījos ar sevi – negribēju zvanīt un iztaujāt, kad būs mājās. Dēlam nepatika, ja viņu kontrolēju, tāpēc centos savaldīties.

Šausmu nakts

Pēc kāda laika Jekaterina tomēr piezvanīja dēlam. Viņa tālrunis bija atslēgts. Tad viņa zvanīja uz visām pilsētas slimnīcām un pat morgiem. Tomēr neviens, kas pēc apraksta līdzinātos Sergejam, nevienā no šīm iestādēm todien nebija ievests.

Agri no rīta mūsu lasītāja piezvanīja Romānam, ar kuru viņas dēls grasījās iet uz kafejnīcu. Tomēr draugs par Sergeju neko nezināja. Vēl vairāk – viņs teica, ka vispār Serjožam nav zvanījis un tātad arī nav vienojies par tikšanos.

– Katjas tante, neuztraucieties tik ļoti! – Romāns mierināja mūsu lasītāju. – Es arī reizēm mammai sameloju, ka eju kaut kur, bet patiesībā esmu citur. Neraudiet, redzēsiet, Serjoža drīz atgriezīsies!

Tomēr Jekaterina nespēja nomierināties, viņa zināja, ka dēls nekad tā nerīkotos. Tātad ir noticis kas ļauns. Togad Rēzeknē pazuda vairāki jauni vīrieši, un māte ļoti uztraucās, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt arī ar Sergeju.

Māte nekavējoties devās uz policiju

Par godu Rēzeknes policijai jāsaka, ka tās darbinieki uzreiz pieņēma iesniegumu par jaunā vīrieša pazušanu un uzsāka meklēšanu. Vietējā avīzē tika publicēts paziņojums, Sergeja fotogrāfiju parādīja televīzijā, lūdzot atsaukties visus, kas viņu ir redzējuši. Tomēr rezultātu nebija. Policija pieprasīja Sergeja mobilā tālruņa zvanu atšifrējumu, un atklājās negaidīts fakts: pēdējās trīs dienās uz šo numuru neviens nebija zvanījis! Ne Romāns, ne kāds cits.

– Pēc tam ar mani sazinājās Zoja – Serjožas draudzene. Viņa atcerējās, ka Sergejs gribēja pirkt jaunu telefona karti. Acīmredzot, viņam kaut kādiem nolūkiem bija vajadzīgs tālruņa numurs, kas nevienam nebija zināms, –pieļauj Jekaterina. – Droši vien tieši uz šo numuru pienāca tas liktenīgais zvans. Tomēr, tā kā Sergeja jauno numuru neviens nezināja, policija to nespēja pārbaudīt.

Gāja atpazīt suņu apgrauztu kāju

– Pēc dēla pazušanas es dienām un naktīm biju policijā, gaidīju jaunas ziņas, – atceras Jekaterina. – Es negribēju iziet no mājas. Baidījos, ka man kāds pienāks klāt un pateiks: “Tavu dēlu atrada mirušu.” Savukārt radinieki uztraucās par mani – viņi domāja, ka Serjožka ir sapinies ar nepareiziem cilvēkiem, palicis kādam parādā naudu, un bandīti nāks šo naudu atprasīt no manis. Radi pat savāca lielu summu, ko es paslēpu zem gultas. Tomēr laiks gāja, neviens mani nemeklēja, un es naudu atdevu tuviniekiem.

Savukārt no Rēzeknes bandītiem es nebaidījos! Es pat spēju viņus atrast un pajautāt, vai viņi kaut ko zina par manu dēlu. Atbilde bija noliedzoša. Vērsos arī Interpolā. Tomēr arī tam nebija rezultātu. Vairākkārt mani izsauca policija – lai atpazītu dažādas cilvēku ķermeņa daļas. Reiz man nācās atpazīt suņu apgrauztu kāju. Tomēr tā nebija Serjožas kāja...

Uz katru atpazīšanu gāju ar smagu galvu, kā miglā. Gāju un lūdzos, lai atrastais nebūtu Serjožas līķis. Es taču sapratu, ka laiki ir nemierīgi, ziņās pastāvīgi stāstīja, ka bandīti cilvēkus ved uz mežu. Pavasarī pēc mana dēla pazušanas tika atrasts puisis, kura dokumentos bija rakstīts, ka viņu sauc Sergejs. Viņam kājās bija čības. Par to pavēstīja mūs vietējais laikraksts, un cilvēki sāka man zvanīt un izteikt līdzjūtības. Tomēr es zināju, ka šis puisis nav mans Serjoža, jo savām acīm redzēju, ka Sergejs pirms aiziešanas uzvilka zābakus. Vēlāk šī puiša vecāki atpazina savu dēlu...

17 fantāziju gadi

Jautājām Jekaterinai – kā viņa domā, kas todien notika ar dēlu? Viņa teica, ka visus šos 17 gadus vienas domas nomaina citas..

– Ja dēls lietotu alkoholu, es varētu pieļaut, ka viņš dzērumā ir iekritis upē un noslīcis. Bet viņš nedzēra, nelietoja narkotikas, – ir pārliecināta māte. – Visticamākais, ka viņs sapinās ar kādu, lai nopelnītu naudu, un šie cilvēki viņu aizveda prom no Rēzeknes. Iespējams, viņu paņēma verdzībā, esmu dzirdējusi, ka tā bieži darīja. Savukārt tam, ka viņš ir nogalināts, es neticu! Arī izmeklētājs teica: “Ja jūsu Sergejs būtu nogalināts, ziņotāji man par to jau sen būtu pateikuši!” Bija laiks, kad nonācu galējā izmisumā, kad gandrīz noticēju, ka Sergejs vairs nav dzīvs, ka bandīti tomēr viņu ir nogalinājuši. Tobrīd sāku apmeklēt kursus, lai iemācītos šaut ar pistoli. Gribēju satikt dēla slepkavu un nogalināt viņu. Iemācījos labi šaut... Tomēr laiks gāja, ne dēls, ne viņa līķis, ne iespējamie slepkavas netika atrasti.

Devos pie psihoterapeites. Viņa teica, ka domāt par atriebību ir normāli, tomēr fantāzijas ir viena lieta, bet īsta slepkavība – gluži kas cits. Un nevajag sevi tik ļoti nomocīt. Tad devos uz baznīcu pie priestera. Arī viņš teica, ka nogalināt nevienu nevajag, bet vajag katru dienu lūgties, lai dēls būtu dzīvs un atgrieztos pie manis. Un tā šīs domas par atriebību, par slepkavību pamazām atkāpās.

Gaišreģi neko neredz!

Pajautājām Jekaterinai, varbūt Sergejs pēc savas pazušanas ir devis kādu ziņu vismaz kādam no paziņām? Sieviete pastāstīja, ka pazušanas dienā Sergejs nezināmu iemeslu dēļ ir zvanījis viņu paziņam Viktoram uz Vitebsku, tomēr esot tikai pajautājis, kā Viktoram veicas un, nenoklausoties atbildi, nolicis klausuli, pirms tam apsolot, ka vēlāk piezvanīs vēlreiz. Tomēr vairs neviens zvans no Sergeja nav pienācis.

Serjožas uzvedība mūsu lasītājai palika mīkla, ko atminēt viņa centās ar gaišreģu, ekstrasensu un zīlnieču palīdzību.

– Pusotru gadu gāju pie šiem speciālistiem, gluži kā uz darbu, – stāsta Jekaterina. – Tiklīdz kāds pateica, ka konkrēts cilvēks var palīdzēt, es tūdaļ ņēmu naudas maku un braucu pie viņa. Visus ietaupījumus iztērēju šīm zīlniecēm, nekā nebija žēl, tā gribēju kaut ko uzzināt par dēlu! Daži teica, ka Serjoža jau ir miris, citi apgalvoja, ka ir dzīvs. Tomēr neviens nevarēja pateikt, kas ir noticis un kur viņš ir pašlaik, vai – kur ir viņa līķis, ja tomēr ir miris. Reiz mani aizveda pie kāda Arnolda, redz, esot ļoti spēcīgs ekstrasenss, kas visu spēj saskatīt. Tomēr arī Arnolds nepalīdzēja.

Atceros vēl kādu gaišreģi no Daugavpils, viņa pašlaik strādā Anglijā. Tiklīdz iegāju pie viņas, viņa tūlīt teica: “Jekaterina, tavs Serjožka 100% ir dzīvs!” Viņa tieši tā arī teica: “Serjožka”. Pajautāju šai sievietei, kāpēc viņa ir tik ļoti pārliecināta, ka mans dēls ir dzīvs. Viņa paskaidroja, ka no manis nāk siltums. Savukārt, ja cilvēks nomirst, no viņa tuviniekiem vējo aukstums. Un zināt, viņa no manis pat naudu nepaņēma. Teica, lai atbraucu pie viņas ar ziediem, kad dēls atgriezīsies (bet tas būšot pēc ļoti ilga laika). Tomēr arī viņa nepateica, kur ir mans dēls un kas ar viņu notiek, tāpēc nevienam neiesaku meklēt nekādus gaišreģus. Tie ir tikai nieki!

Lai tikai būtu dzīvs!

Savulaik Jekaterina pieļāva iespēju, ka viņas Serjoža ir Čečenijā, kur tobrīd noritēja karadarbība. Viņš ļoti gribēja turp doties, tomēr Jekaterina gluži saprotamu iemeslu dēļ dēlu turp nelaida.

– Šobrīd domāju, ka man nebija taisnība. Labāk būtu dēlu palaidusi uz Čečeniju, nekā dzīvot tā, kā tagad, un neko par viņu nezināt, – ar rūgtumu balsī atzīst mūsu lasītāja.

Jekaterina divreiz rakstīja raidījumam “Gaidi mani” («Жди меня»), tomēr dalībai tajā netika izvēlēta.

– Zināt, es joprojām ticu, ka dēls ir dzīvs. Dažkārt šķiet, ka viņš varētu piezvanīt, tomēr baidās to darīt, jo domā, ka es viņu bāršu par pazušanu un visām savām mokām, – saka Jekaterina. – Dēliņ, mīļais, ja lasi šo ziņu, zini: es neko nepārmetīšu, tikai pasaki, ka esi dzīvs!

Nesen redzēju sapni – labu, sirsnīgu. Sapņoju, ka braucu vilcienā un pēkšņi pēdējā vagonā redzu savu Serjožu. Es kaut kur aizsteidzos, lai sagādātu viņam ēdienu, un pēc tam paliku kopā ar viņu tajā vagonā. Pamodos priecīga – vismaz sapnī redzēju savu dēlu.

Man taču, izņemot viņu, neviena nav. Dēla draugi ir izklīduši, mani neapciemo. Dzīvoju viena ar savām sirdssāpēm un cerību, ka dēls kādu dienu atgriezīsies.