Izlikšana no mājas Babītē: mazdēls negodīgi ieķīlāja vecmāmiņas māju. Kā izvairīties no šādas situācijas?

Ilustratīvs foto.
Foto: pexels.com

Jaunais gads pensionārei Jevdokijai un viņas meitai Marinai sākās ar pārmaiņām, kādas nenovēlētu pat ļaunākajam ienaidniekam. Janvāra vidū sievietes tika izliktas no divstāvu mājas Babītē.

Sievietēm nezinot, viņu dēls un mazdēls Dmitrijs ieķīlāja kotedžu. Nemitīgi palielinot aizņēmuma summu, viņš vairs nespēja nomaksāt parādus. Par plānojamo izsoli sievietes uzzināja nejauši. Tagad viņas ir spiestas mitināties krīzes centrā.

Dzimtas ligzda

Pagājušā gadsimta 70. gadu vidū Anatolijs S. Babītē sāka celt māju – tagad tās adrese ir Dārza iela 4a. 1977. gadā ēka tika nodota ekspluatācijā, 1978. gadā turp pārcēlās visa ģimene – arī sieva Jevdokija un meita Marina – tolaik sestās klases skolniece.

– Tētis nomira pirms 10 gadiem, māju mantoja mana mamma. Tajā dzīvoju gan es, gan mans dēls Dmitrijs. Labi dzīvojām! Man bija savs bizness, mēs dzīvojamo platību palielinājām līdz 200 m2, uzcēlām otro stāvu, piebūvi. Mājai ir pievienotas visas pilsētas komunikācijas – ūdens, kanalizācija, gāze. Ir labiekārtots sauss pagrabs, – stāsta Marina.

2015. gadā sieviete nopietni saslima un uz pusotru gadu būtībā bija atrauta no dzīves. Viņas uzņēmējdarbību pārņēma dēls, un šķita, ka viss ir kārtībā.

– 2016. gadā mana mamma uz Dmitrija vārda noformēja mājas dāvinājuma līgumu – ar mutisku nosacījumu, ka viņš nedrīkst veikt nekādas darbības ar nekustamo īpašumu, kamēr vecmāmiņa dzīvo šeit. Turklāt mamma uzskatīja, ka līgumā rakstiski ir noformētas viņas tiesības te dzīvot līdz mūža galam, – atceras Marina.

Vēlāk atklājās, ka tas tā nav: šie noteikumi līgumā rakstiski netika fiksēti.

Negaidīts precizējums

2019. gada maijā Jevdokijai piezvanīja radinieki un pavēstīja, ka viņas dzīvojamā māja ir izlikta izsolē. Neko nesaprotot par notiekošo, sieviete lūdza palīdzību juristei Alevtīnai Grigorenko.

– Es izskatīju iesniegtos dokumentus, informāciju piejamajās datu bāzēs. Nolēmām iesniegt prasību tiesā ar lūgumu atcelt 2016. gada 10. maijā uz Dmitrija vārda noslēgto dāvinājuma līgumu. Šai rīcībai bija pamatojums: pirmkārt, vecmāmiņa pēc mutiskās vienošanās ar mazdēlu uzskatīja, ka viņai ir tiesības līdz sava mūža galam dzīvot Babītē, Dārza ielā 4a. Izsole viņai liedza šādas tiesības. Otrkārt, tika uzskatīts, ka mazdēls nedrīkst iegūto īpašumu pārdot, iznomāt, dāvināt vai apgrūtināt jebkādā citā veidā. Bet māja tika izsolīta, jo Dmitrijam bija nesamaksāts hipotekārais kredīts. Mēs lūdzām, lai Zemesgrāmatā tiktu veikts ieraksts par aizliegumu rīkoties ar māju – tas tiesvedības laikā neļautu nekustamo īpašumu pārdot izsolē. Tiesa lēmumu pieņēma tajā pašā dienā.

Jau 17. maijā, pirms izsoles noslēguma, Zemesgrāmatai tika nosūtīti dokumenti par aizliegumu veikt jebkādas darbības ar šo nekustamo īpašumu. Arī tiesu izpildītājs saņēma e-pasta vēstuli ar tiesneša lēmumu. Viņs tika informēts par aizliedzošo ierakstu, izsoles procedūru vajadzēja pārtraukt.

– Tomēr tiesu izpildītājs ignorēja informāciju par tiesas lēmumu. Diemžēl, viņam bija tiesības tā rīkoties, jo publiski šis ieraksts Zemesgrāmatā parādījās tikai 31. maijā, – turpina Alevtīna.

Tādējādi tiesu izpildītājam nekas netraucēja divstāvu māju pārdot izsolē. To nopirka firma Eurоvilla, samaksājot 88 600 eiro par ēku, kuras tirgus vērtība ir 120–140 tūkstoši eiro.

Krāpšana, izmantojot uzticēšanos

Jo dziļāk juriste pētīja Jevdokijas un Marinas lietu, jo vairāk biedējošo detaļu atklāja. Izrādās, pirmo reizi 2015. gada 22. aprīlī namu ieķīlāja pati Jevdokija. Viņa noformēja hipotekāro kredītu par 13% gadā, lai palīdzētu mazdēlam, kurš arī paņēma visus 16 000 eiro.

Pēc tam, kad Dmitrijs kļuva par mājas īpašnieku, viņš tajā pašā firmā vēl vairākkārt pārformēja hipotekāro kredītu, ik reizi to palielinot par 5–6 tūkstošiem. Rezultātā 2017. gada beigās viņa kredītsaistības bija palielinājušās līdz 65 000 eiro, bet kredīta nodrošinājuma summa bija 130 000 eiro. Taču Jevdokijas kundze to nezināja.

– Esmu pārliecināta, ka tā bija krāpšana, izmantojot uzticēšanos. Šķiet, viss tika veikts ar aprēķinu, ka sirmgalve nesaprot, kādus papīrus paraksta. Mazdēls bieži vecmāmiņu veda uz dažādām iestādēm, un viņa vienmēr uzticējās cilvēkiem, parakstījās tur, kur viņai norādīja, – izsaka pieņēmumu juriste.

Tādējādi jaunajam vīrietim vispirms piešķīra 16 000 eiro, pēc tam – vēl nepilnus 50 000 eiro.

Negaidīts šķērslis

Kad māja tika pārdota izsolē un šī shēma atklājās, 2019. gada 19. oktobrī sirmgalve uzrakstīja iesniegumu policijai.

– Jevdokija lūdza saukt pie kriminālatbildības vainīgās personas, kuru starpā, iespējams, ir arī viņas mazdēls Dmitrijs un uzņēmums Crand credit. Tiesa, uz mūsu pieprasījumu informēt, kāds lēmums ir pieņemts, policija līdz šim nav sniegusi atbildi, – Alevtīna Grigorenko noplāta rokas.

Vienlaikus juriste turpināja cīņu, lai nams tiktu atdots Jevdokijas kundzei. Ģimene iesniedza papildprasību, apstrīdot pirmā kredītlīguma likumību. Taču izrādījās, ka par papildprasību ir jāmaksā valsts nodeva – 1285 eiro. No tās var tikt atbrīvotas mazturīgās un trūcīgās personas, bet Jevdokijas pensija par 30 eiro pārsniedz pašvaldības noteikto ienākumu slieksni, tādēļ izziņu par statusu viņa nevar saņemt.

Tomēr Alevtīna nenolaiž rokas:

– Pieprasīju, lai pašvaldība rakstiski pamato atteikuma iemeslu, kāpēc Jevdokijai nepienākas mazturīgās statuss. Tiklīdz saņemsim atbildi, nosūtīsim to tiesai ar lūgumu atbrīvot sievieti no valsts nodevas samaksas, pieņemt mūsu papildprasību un sākt lietu izskatīt pēc būtības.

Juriste atzina, ka par sirmgalves interešu pārstāvību viņa naudu neņem.

Pirmais mēģinājums

Kamēr Jevdokija un Marina centās pierādīt, ka māja viņām ir izkrāpta, tās pircēja – SIA Eurovilla – arī netērēja laiku.

– Firma sāka sūtīt brīdinājumus. Lūk, skatieties, – Jevdokija rāda papīru: “Lūdzu māju atbrīvot ar labu, citādi nožēlosiet.”

Pirmo mēģinājumu iekļūt mājā un padzīt sievietes no tās pircējs īstenoja jau pagājušā gada 3. oktobrī.

– Viņš piebrauca kopā ar tiesu izpildītāju un policistiem. Atslēdznieks sāka uzlauzt slēdzenes. Viņi gribēja ātri iznest visas mantas un iekraut tās mikroautobusā, bija noorganizējuši kaut kādu bomžu brigādi. Taču es, pamatojoties uz tiesā iesniegto sūdzību, pieprasīju no teritorijas izlikt visas nepiederošās personas, atstājot tikai šeit deklarētos iedzīvotājus. Saimnieks negribot piekrita, jo tobrīd Eurovilla vēl nebija ieguvusi īpašumtiesības. Maksimums, ko viņi drīkstēja darīt – pārbaudīt, vai ar māju viss ir kārtībā, – skaidro Alevtīna.

Šķita, uzbrukums ir atsists un sievietes var uzelpot. Policija aizbrauca, savukārt tiesu izpildītājs nekur nesteidzās.

– Tomēr divi spēkavīri ar somām, pamatojoties uz tikko noslēgto īres līgumu, iegāja mājā un paziņoja Jevdokijai un Marinai: “Mēs dzīvosim pirmajā stāvā, jūs – otrajā. Sēdiet klusu un nebāzieties laukā.” Uzskatu, ka tiesu izpildītājs pieļāva patvaļu – tobrīd neviens nedrīkstēja slēgt līgumu par īpašuma izmantošanu. Līdz pat pusdivpadsmitiem naktī ne reizi vien zvanīju policijai. Taču tās pārstāvji brauca prom, teikdami, ka ar civillietām nenodarbojas, vai atteicās braukt pie mums, jo mūsu situācijā netikot apdraudēta dzīvība vai veselība. Es centos pierādīt, ka šādi draudi pastāv, ka cilvēki mājā būtībā ir nokļuvuši ķīlnieku lomā. Tomēr policijas dispečere vienkārši meta nost klausuli, – emocionāli atceras juriste.

Nākamajā rītā viņa turpināja cīņu. Nosūtīja iesniegumu Ilonai Reiterei uz Valsts policijas Iekšējās kontroles biroju, sazvanīja tiesībsargu.

– Es būtība kliedzu Ilonai Reiterei – nevis kā juriste, bet kā fiziska persona: “Ja jūs nenovērsīsiet likumpārkāpumu  un sievietes vēl vienu nakti paliks kopā ar šiem bandītiem, kas atbildēs par viņu dzīvību un veselību?” Solīju vērsties pie masu informācijas līdzekļiem, doties uz Valsts prezidenta kanceleju.

Pēc šīs sarunas mājā ieradās Olaines policijas priekšnieka vietniece un divi darbinieki, kuri centās izprast lietas būtību.

– Policisti nevarēja saprast, ko darīt. Sportiskās miesasbūves vīrieši, saimnieka pārstāvji, jutās mierīgi un droši. Viņi piekrita aizbraukt, ja policijai netiks ziņots par nozagto cara laiku zelta monētu. Kāds paziņa sievietēm atveda jaunu slēdzeni, sievietes palika vienas.

Pirmo uzbrukumu tādējādi izdevās atvairīt. Tomēr šā gada 2. janvārī tiesnese lēma noņemt atzīmi Zemesgrāmatā par aizliegumu rīkoties ar māju, tādējādi dodot pircējam rīcības brīvību. Eurovilla vairs nebija jārēķinās ar mājas iemītniecēm.

– Ne tiesu izpildītājam, ne pircējam nebija pienākuma brīdināt sievietes par izlikšanu no mājas. Iespējams, parādnieku Dmitriju tomēr brīdināja, bet mums ar viņu tolaik nebija nekādu sakaru. Viņš vienkārši neatbildēja uz zvaniem, – stāsta Alevtīna Grigorenko.

Kavalērija un visi, visi, visi

Ceturtdien, 16. janvārī, pie Dārza ielas 4a piebrauca mašīnas. Ieradās policija, tiesu izpildītājs, kaut kādi stipri puiši, jaunais īpašnieks “Porsche” automobilī un atslēdznieks ar čemodāniņu. Meistars atskrūvēja vārtu slēdzeni. Metāla durvis neviens nelauza, mājā vīrieši iegāja caur pagrabu.

Kādā brīdī Marina neizturēja un iesaucās: “Vai man sevi ir jāaizdedzina?” Drīz vien ieradās policisti maskās, ātrās palīdzības brigāde un divas ugunsdzēsēju ekipāžas. Jevdokijas jundze bezpalīdzīgi skatījās pa logu. Krāvēji operatīvi izjauca viņas mēbeles un salika kravas mašīnā. Sirmgalve no mājas izgāja mētelī un čībiņās.

Pēc kāda laika, kad aiz tukšās kotedžas bijušajām iemītniecēm aizcirtās vārti, piebrauca jaunais, nerunīgais īpašnieks un abiem sargiem izsniedza jaunus ķeblīšus – nekādas mēbeles mājā nepalika.

Vajadzīga palīdzība

Jevdokija un viņas meita uzturas Sarkanā krusta krīzes centrā. Viņu sadzīves apstākļi ir ļoti spartiski: divguļamā gulta, neliels krēsts, skapis, spogulis, kopējā virtuve, tualete un dušas telpa. Un absolūta neziņa par nākotni.

– Nezinu, kā dzīvot, ko darīt turpmāk. Pagaidām būsim šeit, tad jau redzēs. Tagad ir jānomierinās, citādi emocijas iet pāri malām. Man nav ne darba, ne naudas labāka mitekļa īrei, – caur asarām saka Marina.

Neviens nezina, kur atrodas Jevdokijas mazdēls, vai nožēlo izdarīto, vai palīdzēs savai mātei un vecmāmiņai šajā situācijā. Jevdokijas kundze ir satriekta, viņas veselība ir krasi pasliktinājusies. Sirmgalve nav pateikusi nevienu vārdu – ne izlikšanas brīdī, ne braucot uz krīzes centru, ne šīs intervijas laikā.

Grūti teikt, ko jūt un par ko domā sieviete, kas 81 gada vecumā pēkšņi zaudē dzimto namu. Iespējams, viņa pat nesaprata, kas notiek – tā laikam pat ir labāk.

– Nauda ir uzvarējusi nabadzību, netaisnība – taisnību, – skumji rezumē ģimenes juriste. – Man radās iespaids, ka par dažu valsts amatpersonu rīcību šajā lietā varētu ieinteresēties Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs.

Viņa atzina “MK-Latvija”, ka veselības stāvokļa dēļ vairs nespēj pilnvērtīgi aizstāvēt Marinas un Jevdokijas intereses.

– Gribu lūgt citus juristus, kā arī līdzjūtīgus cilvēkus, kuriem nav vienaldzīgs šo sieviešu liktenis – palīdziet viņām. Juristi varētu palīdzēt, pārstāvot viņas šajā lietā (es iesniegšu visus dokumentus), citi cilvēki – ar naudu, kas vajadzīga tiesas nodevu nomaksai. Domāju, vēl ir nelielas cerības, ka īpašumu var atgūt.

P. S. Ja Jūs gribat un varat palīdzēt šī stāsta varonēm (ar pārtiku vai naudu) vai sniegt juridisku palīdzību, gaidām Jūs “MK-Latvija” redakcijā. Mēs sniegsim visu kontaktinformāciju.

P.P.S. Kamēr materiāls tika gatavots publicēšanai, Jevdokijas kundze nomira. Tas notika tikai dažas dienas pēc izlikšanas no mājas.