“Sirds sāp par mūsu pacientiem” - Rīgā strādājoša ārste par mūsdienu medicīnas problēmām

Ilustratīvs foto.
Foto: unsplash.com

Ķirurģe Aleksandra Kušpelo pērnā gada pavasarī saņēma Latvijas Ārstu biedrības balvu nominācijā “Gada ārsts speciālists 2018”. Ārste stāsta, kādus trūkumus saredz Latvijas veselības sistēmā un ko vajag uzlabot pirmām kārtām.

Toreiz un tagad

Sertificētās ķirurģes Aleksandras Kušpelo – trofisku un ilgi nedzīstošu brūču un izgulējumu ārstēšanas speciālistes, “Veselības centra 4” ārstes – darba stāžs ir gandrīz 40 gadu. Daktere sāka strādāt jau padomju laikos, kad medicīna bija brīvi pieejama ikvienam PSRS pilsonim... Mēs pajautājām, kā šajā laikā ir mainījusies vidējā gadagājuma un vecu cilvēku veselība.

– Mūsdienās cilvēki 50-80 gadu vecumā jūtas labāk, nekā Padomju Savienības laikos. Es to saistu ar medicīnas attīstību. Tagad ārsti izmanto tādas diagnostikas un ārstēšanas metodes, kādu pirms 30 gadiem pat nebija.

No otras puses, padomju varas gados pacienti tika vairāk aprūpēti. Bija pieejams viss: ārstējošā ārsta konsultācijas jebkurā laikā, vizītes pie speciālistiem, izmeklējumi, ātrās palīdzības pakalpojumi, nepieciešamās zāles, profilaktiskās apskates utt. Šie faktori labvēlīgi ietekmēja iedzīvotāju veselību.

Finanšu jautājums

– Kāpēc tagad pacientiem tas viss ir kļuvis mazāk pieejams?

– Ja runājam par izmeklējumiem un ārstu konsultācijām, manuprāt, to deficīts ir saistīts tikai un vienīgi ar faktu, ka trūkst medicīnas personāla. Vēl pirms gadiem pieciem Latvijā bija pietiekami daudz ārstu, tomēr valsts plānoja pārāk maz naudas izmeklējumu un konsultāciju apmaksai. Šobrīd valsts tam paredz daudz vairāk līdzekļu, bet medicīnas pakalpojumi joprojām nav brīvi pieejami, jo trūkst ārstu. Jaunie kolēģi vai nu vispār negrib palikt Latvijā, vai arī grib strādāt savā labā, kādā privātā medicīnas iestādē. Iemesli ir saprotami: Nacionālais veselības dienests ir noteicis tik niecīgus izcenojumus par medicīnas manipulācijām valsts kvotu ietvaros, ka ārstiem nav izdevīgi strādāt valsts labā un pieņemt slimniekus, kas sedz tikai pacienta iemaksu. Lai ko saka ierēdņi, valsts sen nav pārskatījusi ārstu darba samaksu.

– Kāpēc?

– Jo katrs veselības ministrs virza to reformu, ko uzskata par svarīgāko. Acīmredzot, nevienam no bijušajiem vai esošajiem ministriem nešķiet svarīgi paaugstināt izcenojumus par mediķu sniegtajiem pakalpojumiem. Atgādināšu: lai kļūtu par ārstu, ir jāmācās 11 gadus. Nākamie mediķi mācībās iegulda ne tikai savu laiku un spēkus, bet arī ļoti lielas naudas summas. Tādēļ ir pašsaprotami, ka, 30 gadu vecumā pilnībā pabeidzot mācības, ārstam ir ģimene un noteikti pienākumi. Lai tos pildītu, viņam ir jādomā par savu materiālo stāvokli un jāizvēlas starp valsts darbu un privāto medicīnu.

– Vai tad padomju laikos jaunie ārsti uzreiz pēc mācībām saņēma lielu naudu?

– Protams, nē! Absolvējusi institūtu, es pelnīju tikai 120 rubļus. Jā, maz, bet toreiz visi dzīvoja pieticīgi, mēs šādu algu uzskatījām par normālu. Turklāt mācījāmies divreiz īsāku laiku un bez maksas. Šobrīd ir citi dzīves apstākļi, tos pat nevar salīdzināt. Jaunos mediķus arī māca citādi nekā mūs. Kad sāku strādāt, nebija ne ultrasonogrāfisko izmeklējumu, ne datortomogrāfijas. Mūs mācīja pareizu diagnozi noteikt bez aparatūras palīdzības, tikai izmeklējot slimnieku. Savukārt pašlaik, ja slimnieks atnāk uz speciālista konsultāciju bez, piemēram, datortomogrāfijas rezultātiem, ārsts iesaka nākt pie viņa, kad būs veikti izmeklējumi. Tas vēl vairāk aizkavē ārstēšanu.

– Kā jūs kopumā vērtējat jauno ārstu zināšanas?

– Uzskatu, ka pēdējos gados esam izaudzinājuši lieliskus speciālistus ar pietiekoši dziļām zināšanām. Būs ļoti žēl, ja šādi mediķi aizbrauks no valsts.

Jau teicu, ka šobrīd pietiek kvotu, bet nav kas strādā, jo ir mazas algas. Rezultātā cieš pacienti, īpaši tie, kam palīdzība vajadzīga iespējami ātri. Piemēram, “zaļais koridors”, ko 2017. gadā izveidoja, lai steidzami palīdzētu slimniekiem ar aizdomām par onkoloģisku saslimšanu. Ārsti, kas pieņem “zaļā koridora” pacientus, ir ārkārtīgi pārslogoti, rezultātā pat te nav iespējams saņemt adekvātu ārstēšanu un operāciju. Un ko darīt, ja Onkoloģijas centrā strādā tikai trīs operāciju māsas? Noteikumi paredz: ja ir tikai trīs operāciju māsas, arī operāciju brigādes drīkst būt tikai trīs. Tātad konkrētajā darba dienā operēti tiks tikai trīs pacienti. Tā arī rodas rindas... Vai jūs zināt, cik pelna medmāsa? Piecus eiro stundā pirms nodokļu nomaksas! Bet viņai ir arī jāapmeklē kursi, par ko jāmaksā pašai, un ik pēc pieciem gadiem jāpiedalās pāratestācijā. Kā jūs domājat, cik daudzas māsas gribēs strādāt šādos apstākļos?

Par ģimenes ārstiem

– Jautājums par nepietiekamu finansējumu attiecas ne tikai uz speciālistiem, bet arī uz ģimenes ārstiem, – saka mūs sarunas biedre. – Gandrīz katram ārstam vidēji ir divi tūkstoši slimnieku, tomēr viņam ir ne tikai jāārstē, bet arī jāveic milzīgs birokrātisks darbs, kura apjoms pieaug gadu no gada. Šīs slodzes dēļ cieš ģimenes ārstu darba kvalitāte. Vai zināt, kādu problēmu vēl es saredzu? Neraugoties uz ģimenes ārstu pārslodzi, daudziem jaunajiem speciālistiem nav savas prakses vietas, viņi gadiem gaida rindā uz to! Arī tā ir valsts vaina – no vienas puses, ārstam ir atļauts atvērt praksi, ja tajā ir vismaz 800 pacientu, no otras puses – par šiem 800 cilvēkiem maksā tik niecīgi maz, ka ārsts pieraksta pie sevis ap 2000 pacientu.

Jautājums par izmeklējumiem

– Uz medicīnas izmeklējumiem par valsts apmaksātajām kvotām ir milzu rindas. Sakiet, vai slimnieka veselība var pasliktināties, jo viņš nav ticis izmeklēts, teiksim, nedēļas laikā pēc nosūtījuma saņemšanas?

– Ja cilvēks ir guvis traumu, izmeklējums viņam ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk. Ja to veiks tikai pēc mēneša, tas var slikti ietekmēt viņa veselību. Savukārt, ja pacientam ir hroniskas slimības paasinājums, viņš var arī pagaidīt. Es nekādā gadījumā neattaisnoju rindas uz izmeklējumiem, es runāju vienīgi par sekām. Mūsdienās cilvēki laicīgi veic izmeklējumus tikai tad, ja viņu naudas maks ļauj to darīt.

Esmu ievērojusi, ka pacientiem bieži vien ir maldīgs priekšstats par izmeklējumiem. Pieņemsim, kādam ir vajadzīga datortomogrāfija. Poliklīnikas reģistratūrā cilvēkam saka, ka tuvākā kvotu vieta būs tikai pēc mēneša, bet, ja viņš ir gatavs maksāt, šo izmeklējumu var veikt kaut nākamajā dienā. Pacients domā, ka izmeklējumu aparatūru ir nopirkusi valsts par viņa nodokļu naudu, un nesaprot, kāpēc medicīnas centrs piedāvā maksāt par šo pakalpojumu. Tomēr aparatūru nopirka medicīnas iestāde, nevis valsts. Valsts piešķir budžetu izmeklējumu veikšanai, un tas nav liels.

Samaksa par mājas vizītēm

– Runājot par medicīnas problēmām, dažas no tām nemaz nepiemin. Tomēr es gribētu tās nosaukt, – turpina mūsu sarunas biedre. – Ļoti daudzus iedzīvotājiem nepieciešamus medicīnas pakalpojumus valsts vispār neapmaksā. Viens no tiem ir ārsta speciālista mājas vizīte pie guloša pacienta. Ja gulošam pacientam vai cilvēkam ar pārvietošanās grūtībām jānokļūst pie ārsta, ir jāizsauc speciālais transports. Jā, valsts apmaksās transporta izdevumus, tomēr, lai saņemtu naudu, jātērē daudz laika un spēka. Daži slimnieki nespēj aizbraukt līdz ārstam pat īpašajā transportā. Esmu speciāliste, kas ārstē trofiskās čūlas, izgulējumus un ilgi nedzīstošas brūces, un redzu, kā pasliktinās cilvēka veselība, ja viņš ilgi nav bijis pie manis uz pieņemšanu. Tāpēc esmu pārliecināta: gulošiem slimniekiem ārstu pieejamība ir ļot svarīga. Mūsu medicīnas centrs piedāvā speciālista mājas vizītes, šis pakalpojums ir ļoti pieprasīts, lai gan nemaksā lēti.

Vēl kāda svarīga problēma – mums joprojām nav pansionātu, kur gulošiem slimniekiem nodrošinātu pienācīgu aprūpi. Valstsvīri uzskata, ka nestaigājošam invalīdam jādzīvo mājās, nevis pansionātā. Tomēr gribu pajautāt – kam tādā gadījumā ir jānodrošina šī cilvēka pienācīga aprūpe? Kā arste es zinu: lai gulošam slimniekam neveidotos izgulējumi, ik pēc 45 minūtēm viņš ir jāpaceļ (turklāt nevis šā tā, bet ievērojot noteikumus), jāpagriež uz otra sāna un pareizi jānoliek gultā. Tas ir jādara diviem īpaši apmācītiem cilvēkiem. Tātad, ja ģimenē ir gulošs invalīds, diviem viņa ģimenes locekļiem ir jāpamet darbs un visu diennakti viņš jākopj. Skaidrs, ka tā nemēdz būt! Jā, sociālais dienests invalīdam apmaksā asistenta pakalpojumus (lai ģimenes locekļi varētu joprojām strādāt), tomēr neviens asistents pie slimnieka nenāks ik pēc 45 minūtēm un nedarīs divu cilvēku darbu. Tas nozīmē, ka Latvijas gulošie slimnieki nesaņem nepieciešamo palīdzību un viņu veselības stāvoklis nemitīgi pasliktinās.

Arī Latvijas privātie pansionāti nepiedāvā izeju no situācijas. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, tikai nedaudzi spēj tos apmaksāt, otrkārt, pat privātajās iestādēs slimnieku aprūpei vajadzētu būt labākai. Biju pansionātā, kur divos stāvos esošos gulošus pacientus aprūpēja viens cilvēks. Tā taču nedrīkst būt! Tāpēc padomājiet: cik daudzi cilvēki Latvijā nevis dzīvo, bet mokās tikai tādēļ, ka valsts par viņiem ir azmirsusi un negrib maksāt, lai viņi saņemtu palīdzību?

Arī slimniekiem ar trofiskām čūlām valsts neapmaksā ne pārsienamos materiālus, ne kompresijas izstrādājumus, ne zeķes. Slimniekiem nav naudas, lai tos nopirktu, rezultātā pie manis viņi atnāk briesmīgā, ārkārtīgi ielaistā stāvoklī. Starp citu, Lietuva un Igaunija apmaksā dažus pārsienamos materiālus.

Cilvēku atbildība par savu veselību

– Vai cilvēku attieksme pret savu veselību ir mainījusies?

– Jā, ir – šobrīd dažādu iemeslu dēļ cilvēki nepilda ārstu ieteikumus. Valsts apmaksā vairākus skrīningus, kas ļauj laicīgi atklāt onkoloģiskas saslimšanas. Tomēr uz tiem nāk ļoti maz cilvēku. Kāpēc? Nezinu! Vai nu viņi izvēlas slēpt galvu smiltīs un neko nezināt, vai vienkārši aizmirst par šo uzaicinājumu.

Mani uztrauc arī citi jautājumi. Ārsts pacientam izraksta zāles un saka, ka tās ir jālieto divus mēnešus. Ja pacientam zāles ir pārāk dārgas, viņš vai nu tās nepirks vispār, vai nopirks tikai viena mēneša devu. Un es nespēšu cilvēku vainot bezatbildīgā attieksmē pret veselību... Līdzīga situācija ir ar rehabilitāciju. Daudzus nepieciešamos rehabilitācijas pakalpojumus pacients var saņemt vai nu novēloti, jo ir jāgaida rindā, vai arī savlaicīgi, bet kā maksas pakalpojumu. Ja naudas nav, pacients nesaņem rehabilitācijas pakalpojumus, un viņa veselība pasliktinās.

Varu minēt vēl kādu bezatbildīgas attieksmes piemēru, kas, diemžēl, arī ir vienkārši izskaidrojams. Cilvēki darbnespējas lapu neizmanto tik ilgi, kā ir noteicis ārsts. Viņi iet uz darbu vēl neizveseļojušies. Iemesls ir vienkāršs: cilvēki baidās, ka darba devējam nepatiks viņu ilgstošā prombūtne un viņi tiks atlaisti.

Nepatiesas informācijas plūdi

– Gribu parunāt arī par vakcināciju, – saka daktere Kušpelo. – Pašlaik saņemam ļoti daudz nepatiesas informācijas par vakcināciju, un daudzi cilvēki, noticējuši, ka potes ir kaitīgas, neved savus bērnus potēties. Rezultātā Latvijā ir atgriezušās masalas, poliomelīts un difterija, kas jau sen tika uzskatītas par uzvarētām. Austrālijā, piemēram, ja bērns nav saņēmis visas nepieciešamās potes, viņu pat neuzņem bērnudārzā. Manuprāt, tas ir pareizi.

Mani uztrauc arī Latvijas iedzīvotāju aizraušanās ar bioloģiski aktīvajām piedevām (BAP). Tas ir patiess ļaunums, cilvēku prātos BAP ir līdzvērtīgas zālēm. Cilvēki akli uzticas reklāmām, tic, ka BAP palīdzēs uzveikt slimību un nekaitēs organismam. Protams, BAP pēk arī citu iemeslu dēļ. Ja cilvēkam trūkst naudas, lai nopirktu ārsta izrakstītos medikamentus, viņš pērk BAP, lai vismaz kaut ko darītu savas veselības labā.

Vai zināt, ko traumatologi saka par ziedi, ko televīzijā reklamē “lēkājoša” vecmāmiņa, kas tikko sūdzējās par sāpošiem ceļiem? Tas esot līdzeklis smadzenēm, nevis ceļiem. Lietojot ziedi, ceļi sāpēt nepārstās, bet smadzenes nomierināsies. Problēma ir jārisina, nevis jābēg no tās, izmantojot BAP.

– Kā jūs domājat, kas ir jādara, lai pašreizējā situācija uzlabotos?

– Valstij un mediķiem par svarīgāko ir jāuzskata pacients un viņa intereses. Savukārt pacientam jāuzņemas atbildība par savu veselību. Mūsu mērķis ir motivēts slimnieks, kuru mīl ārsti un valsts.